irrito

Латинский

Морфологические и синтаксические свойства

Основа инфекта: irritā-

		Praesens
		Indicatīvus		Coniunctīvus		Imperatīvus
		Act.	Pass.	Act.	Pass.	Act.	Pass.
Sing.	1 p.	irritō	irritor	irritem	irriter	—	—
	2 p.	irritas	irritāris	irrites	irritēris	irritā	irritare
	3 p.	irritat	irritātur	irritet	irritētur	—	—
Plur.	1 p.	irritāmus	irritāmur	irritēmus	irritēmur	—	—
	2 p.	irritātis	irritāmini	irritētis	irritēmini	irritāte	irritamini
	3 p.	irritant	irritantur	irritent	irritentur	—	—

		Imperfectum
		Indicatīvus		Coniunctīvus
		Act.	Pass.	Act.	Pass.
Sing.	1 p.	irritābam	irritābar	irritārem	irritārer
	2 p.	irritābas	irritabāris	irritāres	irritarēris
	3 p.	irritābat	irritabātur	irritāret	irritarētur
Plur.	1 p.	irritabāmus	irritabāmur	irritarēmus	irritarēmur
	2 p.	irritabātis	irritabamini	irritarētis	irritarēmini
	3 p.	irritābant	irritabantur	irritarent	irritarentur

		Futūrum I
		Indicatīvus		Imperatīvus
		Act.	Pass.	Act.
Sing.	1 p.	irritābo	irritabor	—
	2 p.	irritābis	irritaberis	irritāto
	3 p.	irritābit	irritabitur	irritāto
Plur.	1 p.	irritabimus	irritabimur	—
	2 p.	irritabitis	irritabimini	irritatōte
	3 p.	irritabuntur	irritanto

Infīnitivus praesentis actīvi	irritāre
Infīnitivus praesentis passīvi	irritāri
Participium praesentis actīvi	irritāns
Gerundium	irritandī
Gerundivum	irritandus, -a, -um

Основа перфекта: irritāv-

		Perfectum		Plusquamperfectum		Futūrum II
		Indicatīvus	Coniunctīvus	Indicatīvus	Coniunctīvus	Indicatīvus
		Act.	Act.	Act.	Act.	Act.
Sg.	1 p.	irritāvī	irritāverim	irritāveram	irritāvissem	irritāverō
	2 p.	irritāvisti	irritāveris	irritāveras	irritāvisses	irritāveris
	3 p.	irritāvit	irritāverit	irritāverat	irritāvisset	irritāverit
Pl.	1 p.	irritāvimus	irritāverimus	irritāverāmus	irritāvissēmus	irritāverimus
	2 p.	irritāvistis	irritāveritis	irritāverātis	irritāvissētis	irritāveritis
	3 p.	irritāvērunt	irritāverint	irritāverant	irritāvissent	irritāverint

Infīnitivus perfecti actīvi	irritāvisse

Основа супина: irritāt-

Participium perfecti passivi	irritātus, -a, -um
Participium futuri activi	irritātūrus, -a, -um
Supinum I	irritātum
Supinum II	irritātū

irrito

Глагол, первое спряжение.

Корень: --.

Семантические свойства

Значение

1. # раздражать, озлоблять (aliquem T, Su): ira irritatus alicujus V разгневавшись на кого-л. ◆ Отсутствует пример употребления (см. рекомендации).

Родственные слова

Ближайшее родство

Этимология

От ??