lumino

Латинский

Морфологические и синтаксические свойства

Основа инфекта: lūminā-

		Praesens						Imperfectum				Futūrum I
		Indicatīvus		Coniunctīvus		Imperatīvus		Indicatīvus		Coniunctīvus		Indicatīvus		Imperatīvus
		Act.	Pass.	Act.	Pass.	Act.	Pass.	Act.	Pass.	Act.	Pass.	Act.	Pass.	Act.
Sing.	1 p.	lūminō	lūminor	lūminem	lūminer	—	—	lūminābam	lūminābar	lūminārem	lūminārer	lūminābo	lūminabor	—
	2 p.	lūminas	lūmināris	lūmines	lūminēris	lūminā	lūminare	lūminābas	lūminabāris	lūmināres	lūminarēris	lūminābis	lūminaberis	lūmināto
	3 p.	lūminat	lūminātur	lūminet	lūminētur	—	—	lūminābat	lūminabātur	lūmināret	lūminarētur	lūminābit	lūminabitur	lūmināto
Plur.	1 p.	lūmināmus	lūmināmur	lūminēmus	lūminēmur	—	—	lūminabāmus	lūminabāmur	lūminarēmus	lūminarēmur	lūminabimus	lūminabimur	—
	2 p.	lūminātis	lūmināmini	lūminētis	lūminēmini	lūmināte	lūminamini	lūminabātis	lūminabamini	lūminarētis	lūminarēmini	lūminabitis	lūminabimini	lūminatōte
	3 p.	lūminant	lūminantur	lūminent	lūminentur	—	—	lūminābant	lūminabantur	lūminarent	lūminarentur	lūminabunt	lūminabuntur	lūminato

Infīnitivus praesentis actīvi	lūmināre
Infīnitivus praesentis passīvi	lūmināri
Participium praesentis actīvi	lūmināns
Gerundium	lūminandī
Gerundivum	lūminandus, -a, -um

Основа перфекта: lūmināv-

		Perfectum		Plusquamperfectum		Futūrum II
		Indicatīvus	Coniunctīvus	Indicatīvus	Coniunctīvus	Indicatīvus
		Act.	Act.	Act.	Act.	Act.
Sing.	1 p.	lūmināvī	lūmināverim	lūmināveram	lūmināvissem	lūmināverō
	2 p.	lūmināvisti	lūmināveris	lūmināveras	lūmināvisses	lūmināveris
	3 p.	lūmināvit	lūmināverit	lūmināverat	lūmināvisset	lūmināverit
Plur.	1 p.	lūmināvimus	lūmināverimus	lūmināverāmus	lūmināvissēmus	lūmināverimus
	2 p.	lūmināvistis	lūmināveritis	lūmināverātis	lūmināvissētis	lūmināveritis
	3 p.	lūmināvērunt	lūmināverint	lūmināverant	lūmināvissent	lūmināverint

Infīnitivus perfecti actīvi	lūmināvisse

Основа супина: lūmināt-

Participium perfecti passivi	lūminātus, -a, -um
Participium futuri activi	lūminātūrus, -a, -um
Supinum I	lūminātum
Supinum II	lūminātū

lū-mi-nō

Глагол, первое спряжение.

Корень: --.

Произношение

МФА: []

Семантические свойства

Значение

1. одарять способностью светить (◆ luminare solem Л. Апулей );
2. освещать (◆ locus fenestris luminatus Целий Аврелиан );
3. наделять зрением: ◆ male luminatus — близорукий Л. Апулей

Родственные слова

Ближайшее родство
существительные:

Этимология

От lumen лат. lumen «свет, светило» (из стар. *lucmen, родств. lucere, lux; восходит к праиндоевр. *leuk- «белый», ср. русск. луч).