originalis
Jump to navigation
Jump to search
Latin[edit]
Etymology[edit]
From orīgō, orīginis (“origin”) + -ālis.
Pronunciation[edit]
- (Classical) IPA(key): /o.riː.ɡiˈnaː.lis/, [ɔriːɡɪˈnäːlʲɪs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /o.ri.d͡ʒiˈna.lis/, [orid͡ʒiˈnäːlis]
Adjective[edit]
orīginālis (neuter orīgināle, adverb orīgināliter); third-declension two-termination adjective
Declension[edit]
Third-declension two-termination adjective.
| Number | Singular | Plural | |||
|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masc./Fem. | Neuter | Masc./Fem. | Neuter | |
| Nominative | orīginālis | orīgināle | orīginālēs | orīginālia | |
| Genitive | orīginālis | orīginālium | |||
| Dative | orīginālī | orīginālibus | |||
| Accusative | orīginālem | orīgināle | orīginālēs orīginālīs |
orīginālia | |
| Ablative | orīginālī | orīginālibus | |||
| Vocative | orīginālis | orīgināle | orīginālēs | orīginālia | |
Descendants[edit]
References[edit]
- “originalis”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- originalis in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- originalis in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.